Aivars Hermanis, mūziķis, Pašnodarbināto mūziķu biedrības viens no dibinātājiem un padomes loceklis

Plašu ažiotāžu raisījušas Finanšu ministrijas piedāvātās izmaiņas autoratlīdzību sistēmā.

Jā, publika, neiedziļinoties būtībā, uztvēra, ka beigšoties iespēja izmaksāt autoratlīdzības. Taču tas paradokss ir tajā, ka liela tiesa šo tā saucamo autorlīgumu tiek slēgti, teiksim tā, ne pārāk likumīgi – ja nav autortiesību objekta, tad nav arī pamata slēgt autortiesību līgumu. Kā autortiesību likums to nosaka, objektam jābūt citiem uztveramā, “taustāmā” formā. Ja spēlē muzikants ballītē ģitāru, muzikantam tur ar autortiesībām nav nekāda sakara, izņemot citas personas  - mūzikas autora tiesības, kuras viņš izmanto izpildot skaņdarbu, bet tās ir cita cilvēka tiesības –  tiesības izpildītās mūzikas autoram saņemt atlīdzību par darba izmantošanu. Autoru tiesības tiek administrētas kolektīvi. Latvijā  caur AKKA / LAA.

Laikam tieši uz blakustiesībām bieži atsaucas, slēdzot līgumus?

Blakustiesības darbojas mūzikā tikai tad, kad ir jau veikts ieraksts mehāniskajā nesējā, proti, kad autordarbu atskaņo pašam izpildītājam neesot klāt – tā ir tā jēga. Teiksim, es esmu iespēlējis kaut kādu skaņdarbu studijā, tas skan radio, es tur neesmu klāt, bet mans ieguldījums tur tiek izmantots.

Es brīnos, ka tik ilgu laiku tas tā ir gājis. No 2018. gada 1. janvāra kad izmaiņas autorlīgumu izmantošanā stājās spēkā, visu šo posmu ne Valsts ieņēmumu dienests (VID), ne kāds cits nav vērsis uzmanību tam, ka daudzi autoratlīdzības līgumi faktiski nav slēgti likumīgi.

Tātad jūs vēršaties pret lielu daļu autoratlīdzību saņēmēju?

Tā, protams, sanāk. Bet mēs jau zinām, ka autoratlīdzības līgumi tika slēgti ar sportistiem un skaņu režisoriem, un ar ko tik vēl nē. Dominējošā daļa no visa apjoma, kā dažādi individuālie darbi tiek noformēti, ir tieši ar autoratlīdzības līgumu palīdzību. Protams, ka ir vilinoši izmantot iespēju norakstīt 50% attaisnotos izdevumos radošā darba veikšanai, kas ir domāts materiāliem ieguldījumiem un tml. Ja valsts to pieļauj, tad kāpēc to neizmantot?

Šī nesapratne šobrīd tiek diezgan daudz tiražēta, jo cilvēki, protams, uztraucas – kā nu tā, ka autorlīgumi vairs nebūs?! Bet Ministru kabineta sēdē pagājušajā nedēļā Finanšu ministrijas ieteikumi par autortiesībām bija pieejami, tajos ļoti skaidri un saprotami uzrakstīts, kas un kā.

Kāpēc tad tāda ažiotāža?

Cilvēki avotus nelasa. Vispirms izsaka viedokli, pēc tam tikai iedziļinās būtībā. Cita starpā pēdējais pants paredz arī izņēmumus - Iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN)progresīvā likme un sociālais nodoklis netiks piemērots autortiesību mantiniekiem un gadījumos, ja nodokļu maksātājs gūst ienākumus no licences līguma, licences par darba izmantošanas tiesībām autortiesību līguma izpratnē. Šis autortiesību licences līgums ir tas, kas ir īsts autorlīgums. Bet visi tie autorlīgumi, kas ir slēgti par konkrētu darbu veikšanu un kur tiek pievilkta aiz matiem šī autorība, faktiski nav autorlīgumi. Piemēram, kad gudrākos gadījumos kaut kāds koncertprogrammas saraksts ir norādīts kā autortiesību objekts, bet vienkāršos gadījumos – uz vienas lapas noformulēts autorlīgums, pat autortiesību objektu nemaz nepieminot.

Paldies Dievam, par šo tēmu tagad sāk runāt, bet, jāsaka, tas velns nav tik melns, kā to mālē.

Kāpēc tik populāri autorlīgumi?

Tas ir stāsts par izvairīšanos no sociālā nodokļa maksāšanas. Bet laiks pienāk, kad cilvēki kļūst par pensionāriem, secina, ka nav nekas uzkrāts vecumdienām. Protams, nebūtu problēma, ja būtu bijusi labā griba par sevi parūpēties, jo arī pašnodarbinātā statuss ļauj pašam veikt papildu sociālās iemaksas. Teiksim, mūziķiem – strādā pamatdarbā, bet reizēm spēlē kādas kāzas, bēres, apkūlības, kā mēdza teikt vecos laikos, un par to saņem kaut kādu atlīdzību – reģistrējies kā pašnodarbinātais un maksā nodokli un sociālais atbalsts būs nodrošināts.

Bet, ja tāds blakus darbs, teiksim vides objekta apgleznošana, ir tikai reiz gadā vai reizi divos gados? Viena radoša darba dēļ jāreģistrējas kā pašnodarbinātajam?

Ar lietišķo mākslu tas ir citādāk, taču mūzikā, kur publiskā izpildījuma autortiesības un blakustiesības ar sociālo nodokli netiek apliktas, tur šis pašnodarbinātā sociālā nodokļa maksājums ir svarīgs.

Un kā darīt aktierim, kurš laiku pa laikam vada kādu pasākumu?

Tur ir tā lieta, ka aktieris ir tikai izpildītājs – tur nekādas autorības nav.

Pat ja runā to, kas «no iekšām nāk»?

Protams, arī mūzikā ir robežšķirkne starp improvizāciju un fiksētu darbu. Bet te galvenais akcents ir uz to, ka līgumu var slēgt par esošu autortiesību objektu, tam objektam jābūt iepriekš fiksētam. Juridiski nevar noslēgt līgumu par kaut ko, kā vēl nav.

Kā tad komponistam pasūta operu?

Tas ir līgums par jauna darba radīšanu. Kad darbs ir uzrakstīts un kļūst pieejams publikai, tas faktiski stājas spēkā – kad parādās objekts. Bet tad, kad iznāk džezists un vienkārši improvizē, nevar autorlīgumu par to iepriekš noslēgt, jo vēl nekas nav tapis.

Kāpēc valstij tik ļoti jāuzmācas ar obligātām garantijām, obligātiem uzkrājumiem? Cilvēki nevar atbildēt paši par sevi? Ja labi nopelna, lai veido uzkrājumus, bet, ja kāds ir pelnījis, taču nav neko atlicinājis nākotnei, tad pats vainīgs par dzīvi nabadzībā.

No kādiem piecarpus tūkstošiem AKKA/LAA klientu vien kādi pāris desmiti ir tādi, kas mēnesī saņem vairāk par tūkstoti. Lielākā daļa ir tādi, kas gadā saņem vien simbolisku atlīdzību – simtu, divus vai trīs. Tas viņiem ir vien blakus ienākums.

Lietišķās mākslas darbiem ienākumu no publiskā izpildījuma nav.

Tur tiek paveikts darbs par ko tiek samaksāta vienreizēja atlīdzība, faktiski mantiskās tiesības tiek atpirktas. Līdzīgi arī jūsu gadījumā – uzrakstāt rakstu, saņemat atlīdzību par rakstu. Protams, var būt tā, ka strādājat par algu, bet var būt arī tā, ka kāds «viesmākslinieks» uzraksta kaut ko divreiz gadā, viņam samaksā par to. Vai varbūt, ka tiek maksāta alga, lai pieturētu pie sevis autoru, bet tajā pašā laikā par nozīmīgiem darbiem, teiksim kādu pētījumu, izmaksā uz autorlīguma pamata. Un tas jau arī ir kā dīls – par cik tas rakstītājs ir gatavs pārdot savu sarakstīto. Tā tā regulācija notiek.

Bet jebkurā gadījumā, vai nu es esmu Pauls, vai vienkāršs puisis, kas spēlē ģitāru kāzās, par sociālām garantijām jādomā – ja es palieku slims un man jāsaņem kaut kāda sociālā palīdzība, tad valsts rūpe par katru pilsoni nekā citādāk nevar realizēties, kā caur to, ka bijušas sociālās iemaksas.

Es varbūt pats esmu tāds klasiskais liberālis, domāju, ka katram ir jāatbild par sevi un ka rūpes par sevi ir cilvēka brīva izvēle…

…liberālis, kas aizstāv valsts regulācijas nepieciešamību?

Es domāju, ka katram pašam ir jāizvēlas. Ja es pats uzkrāju vecumdienām un man liekas, ka es to spēju labāk kā valsts, tad kāpēc lai es to nedrīkstētu darīt? Bet tas, manuprāt, uz kopējā fona ir diezgan margināls skatījums, tas pamazām aiziet pagātnē, jo mēs tomēr dzīvojam Eiropas stipri vien rozā sabiedrībā un attīstītā sociālisma valstis ir tepat aiz jūras, mēs redzam, cik viņiem labi iet. Un, ja mēs spēlējam pēc šiem noteikumiem, tad būtu tikai taisnīgi, ja tie, kas šeit dzīvo un grib saņemt vismaz garantētu sociālo pakalpojumu minimālo grozu, attiecīgi veiktu arī sociālās iemaksas.

Skan kā no politiķa mutes. Vai mūziķu vidē ir atbalsts šādai pieejai? Vai mūziķi ir gatavi dalīties ar savu jau it kā saņemtu naudu?

Visi mūziķi ar ģitāru izskatās vienādi – gan Zemītis, gan kāds puisis, kurš spēlē banketu. Bet tajā pašā laikā starp viņiem ir ļoti būtiska atšķirība. Jo Zemītis darbojas kā uzņēmējs, tāpat Auziņš (es šajā gadījumā par ģitāristiem, bet par citās jomās strādājošajiem tāpat varētu runāt), viņi veic regulāru saimniecisku darbību, viņiem ir ražošanas līdzekļi, viņi maksā nodokļus un nav arī ar kaut ko neapmierināti vismaz šajā jautājumā. Bet tādu mākslinieku segments nav pārāk liels. Arī biedrība, ko mēs uz Covid-19 viļņa nodibinājām, apvieno kādus 80 biedrus, bet iespējamo biedru sarakstā, ko aplēsām, kas varētu būt, ir kādi 150. Tātad tie ir mūziķi, kas veic saimniecisku darbību, mūzikas profesionāļi šī vārda īstā izpratnē – kuriem pamatienākumus veido šī nodarbe. Visiem pārējiem, kas ir vēl kādi pāris simti, tas ir kaut kur starp vaļasprieku un kaut kādu papildu ienākumu. Bet tas arī viss, Latvijā vairāk nav. Protams, ir arī valsts un pašvaldību apmaksātā darbā esoši mūziķi, bet tā ir pilnīgi cita kategorija, uz viņiem šis likums tā neattiecas, jo viņi ir klasiski darba ņēmēji.

Tātad ar mākslu var nopelnīt iztikai?

Dzird jau, ka māksla esot kaut kas tāds, kur nevarot piemērot tirgus ekonomikas principus, un ka tirgus mākslā vispār nevarot būt – visi šie stāsti ir radīti, lai attaisnotu savu nespēju nopelnīt naudu ar savu darbu. Tas, protams, nes līdzi arī tirgus deformāciju. Teiksim, Busuli kāds paklausās par velti Kuldīgas pilsētas svētkos, pēc tam taču nepirks biļeti par 50 eiro un nenāks uz Arēna Rīga, vismaz tajā pašā gadā pilnīgi droši.

Busulim samaksā arī par uzstāšanos pilsētas svētkos.

Viņam jau tiek samaksāts, bet problēma jau ir viņa koncertu rīkotājiem – iegulda naudu, bet cieš zaudējumus tirgus deformācijas dēļ caur šādām valsts vai pašvaldību rīcībām, kas faktiski ļoti līdzinās iepriekšējo laiku  propagandai – kas tad cits tādi pilsētas svētki ir? – «mēs esam labi, redz, kā mēs te cilvēkiem uzdāvinām Busuļa vai Paula koncertu!».

Vēl par autoratlīdzībām. Ja tomēr tiks liegta autorlīgumu slēgšanu tiem, kam nav šī radošā darba objekta, biežāk varētu būt atkal norēķini skaidrā naudā. Tas arī valstij neizdevīgi...

Tas jau ir stāsts par saimnieciskās darbības kontu. Igaunijā tāds ir jau veselu gadu. Tas ir vienkāršots saimnieciskās darbības veikšanas un nodokļu maksāšanas veids, kad licencēta banka, kuru valsts izvēlas, rada speciālus kontus privātpersonām un tie attiecīgi ir savienoti ar Valsts ieņēmumu dienesta datubāzēm, līdz ar to nodokļi no ienākuma tiek nomaksāts automātiski. Respektīvi jebkāda darba darītājam atliek vien pasūtītājam iedot sava saimnieciskās  darbības konta numuru, nav vajadzīgs līgums, nav vajadzīga grāmatvedība vai juridiskas personas statuss. Un tas jau nav stāsts tikai par mūziķiem – arī frizieriem, manikīriem, santehniķiem u.c.., kas šobrīd darbojas neoficiāli. Zinu, ka Finanšu ministrija ir ieinteresējusies par šo igauņu pieredzi, cerēsim, ka ko tādu ieviesīs arī pie mums.