PĀRDOMAS PAR JAUNAJĀM KONCERTZĀLĒM

Aivars Hermanis

2017.gadā.

Kaut arī jaunuzceltās koncertzāles formāli darbojas kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību (pašvaldībām piederošas SIA), faktiski uzņēmumu pārvalde vairāk līdzinās publiskā sektora iestāžu administrēšanai. Uzņēmumu menedžmenta struktūra - štata vietas - tiek veidotas pēc principa “viena specialitāte - viena darba vieta”, līdzīgi kā tas ierasts publiskās pārvaldes institūcijās, nevis kā privātos uzņēmumos, deleģējot iespējami vairāk funkciju izpildi nelielam, profesionālam darbinieku skaitam. Kamēr koncertzālēs operējošie pašvaldību uzņēmumi tiks dotēti, to pārvaldībā būs saistoši publiskām pārvaldes institūcijām normatīvajos aktos noteiktie ierobežojumi. Šādos apstākļos nav iespējams izveidot efektīvi funkcionējošu menedžmenta struktūru, kas ar nelielu profesionālu darbinieku skaitu spētu veikt liela apjoma darbus. Lai darbinieki strādātu radoši un efektīvi, tiem ir nepieciešami skaidri definēti un saprotami darba uzdevumi, kā arī stimulējoša motivācija. Jābūt skaidri saprotamiem un sasniedzamiem mērķiem, kā arī konkurētspējīgam atalgojumam, kas pakārtots objektīvi fiksējamiem  darbību rezultātiem.

Piemēram, sasniedzot labākus rezultātus kā iepriekšējā periodā (apmeklējuma pieaugums, dotāciju racionāla izmantošana, telpu nomas ieņēmumu pieaugums), darbiniekiem iespējamas piemaksas algai vai prēmijas gada beigās.

Darba devējam, nespējot nodrošināt motivējošu darba apstākļus, darba ņēmējiem rodas riski ieslīgt rutīnā un stagnācijā, nesaredzot tālākās attīstības perspektīvas. Līdzīgi kā tas bieži vien notiek publiskās pārvaldes iestāžu vidējā līmeņa darbinieku vidū.

Divas identitātes

Pašvaldību koncertzāļu operatoriem (SIA) faktiski ir it kā divas identitātes, - komercdarbība - iznomājot telpas pasākumu rīkotājiem un otra, sociālā, - kā pašvaldību kultūras centriem, rīkojot valsts vai pašvaldības dotētos kultūras pasākumus.

Pirmā - komercdarbība:

• īstermiņā iznomāt telpas pasākumu rīkotājiem, konkurējot tirgū ar citiem šādu nomas pakalpojumu sniedzējiem;
• ilgtermiņā izīrēt telpas mūzikas un mākslas skolām, kā arī citām valsts vai pašvaldību iestādēm, saņemot īres maksu Kultūras ministrijas noteiktā valsts finansējuma apjomā. Šai identitātei tomēr nav gluži komerciāls raksturs, jo šādos gadījumos administratīvi noteiktā īres cena parasti tiek pakārtota valsts vai pašvaldību ierobežotām finanšu iespējām, kā arī līguma sagatavošanas brīža politiskajai konjunktūrai, nevis atbilstoši koncertzāļu nekustamā un kustamā īpašuma faktiskajai lietošanas vērtībai, un, sekojošām telpu kvadrātmetra uzturēšanas un amortizācijas izmaksām.

Otrā - sociālā funkcija (uzņēmums faktiski darbojas kā iestāde):

• no VKKF fonda saņemtās mērķdotācijas administrēšana, reinvestējot fonda finansējumu pasākumu rīkošanā (darbībai trūkst komercdarbībām raksturīgo konkurences pazīmju un, sekojoši, pieprasījumā-piedāvājumā balstītas, saimnieciski pamatotas, rīcības motivācijas);
• pēc pašvaldības pasūtījuma, oriģinālu izrāžu, svētku pasākumu un koncertprogrammu producēšana un rīkošana, angažējot producentus, māksliniekus, tehniskos darbiniekus, citus programmas sagatavošanai nepieciešamos darbiniekus, piesaistot papildus tehniskos resursus.

Komercdarbības - zāles iznomāšanas un servisa pakalpojumu sniegšanas vajadzībām pietiktu ar nelielu, augsti kvalificētu darbinieku skaitu. Publiskās pārvaldes iestādei līdzīgo sociālo funkciju veikšanai, kā arī ierobežojošo normatīvo aktu sloga dēļ, koncertzāles pārvaldībai ir nepieciešams daudz lielāks darbinieku skaits, kas no saimnieciskā viedokļa rada nesamērīgus izdevumus pie zema pašu ieņēmuma. Neskatoties uz pasākumu nekomerciālo raksturu, darbības kļūst izteikti nesaimnieciskas un faktiski rada nesamērīgi lielus zaudējumus pretī pašu ieņēmumiem, ja salīdzina ar līdzīgu, komerciāli rīkotu pasākumu izmaksām.

VKKF dotēto pasākumu telpu nomas un tehniskā nodrošinājuma izmaksas tiek iekļautas koncertu un izrāžu izdevumu tāmēs, un tās būtu jāspēj nosegt no pasākumā pārdoto ieejas biļešu ieņēmuma. Diemžēl visbiežāk, nepietiekami pārdoto biļešu un naudas ieņēmuma dēļ, šīs izmaksas ir jāgrāmato kā zaudējumi, kuri faktiski tiek segti no pašvaldību dotācijām ēkas uzturēšanai. Šādi, labi iecerētais nodoms, - koncertzālēm, koncertdarbības veicināšanai piešķirt valsts (VKKF) dotācijas, faktiski pašvaldībām rada papildus neplānotus zaudējumus. Vienlaikus tas deformē tirgu ar maz apmeklētiem koncertiem, kuru dalībniekiem- māksliniekiem, neskatoties uz zaudējumiem, tomēr tiek samaksāta garantēta atlīdzība (honorāri). Mākslinieku honorāriem vajadzētu būt vismaz atkarīgiem no koncertu apmeklētāju skaita. Nav normāli, ja mākslinieki saņem garantētu honorāru par pustukšu zāli! Privātajā izrāžu industrijā mākslinieku honorāri ir pakārtoti ieņēmumiem no biļešu pārdošanas.

Augstāk minētais rada tirgus deformāciju arī tajos gadījumos, kad koncertzāļu administrācija atsaka telpu nomu privātajiem pasākumu rīkotājiem, lai iespējami attālinātu konkurējoša pasākuma rīkošanas laiku no koncertzāles pašu rīkotā pasākuma. Tā vēl būtu saprotama rīcība privātajam komersantam, kas rīkojas ar sev vien piederošu īpašumu, bet sabiedriskā īpašuma gadījumā tā ir negodīga konkurence, izmantojot administratīvo resursu! Rezultātā skatītāji — nodokļu maksātāji, par kuru naudu un kuru vajadzībām koncertzāles ir tikušas celtas, un, kurām vēl valsts papildus maksā dotācijas mākslinieku angažēšanai, zaudē iespēju redzēt pieprasīta mākslinieka koncertu savā pilsētā! Koncerts, visticamāk, būtu arī labi apmeklēts, jo parasti privāto rīkotāju vidējais pasākumu apmeklējums reti mēdz noslīdēt zem 70%. Koncertzāles no rīkotāja saņemtu fiksētu zāles nomas maksu bez zaudējumu riska.

Koncertzāļu pašu rīkotie pasākumi, kuru vidējais apmeklējums ir ap 40 % un kur daļa apmeklētāju ir vēl ieradušies ar ielūgumiem, pašvaldībām rada neplānotus zaudējumus. Tā ir absurda situācija! Iedzīvotāju vairākums nesaņem vēlamo pakalpojumu un vēl papildus ir spiesti par to piemaksāt no saviem nodokļiem! Nauda nevar tikt izmantota kādām citām sabiedriski lietderīgām vajadzībām. Bez tam, šie, parasti pašu izgatavotie, “papīra” ielūgumi netiek uzskaitīti nedz elektroniskās biļešu pārdošanas sistēmās, nedz tiek uzrādīti autortiesību organizācijai, nedz arī tiek grāmatoti kā bartera objekti. Faktiski tās ir nelegālas biļetes!

Bez ekonomiskiem zaudējumiem šāda veida “saimniekošana” rada arī morālus zaudējumus ar ilgtermiņa sekām, jo veidojas no publiskās naudas regulārus ienākumus gūstošu mākslinieku un producentu “kasta”, kas pierod saņemt garantētus honorārus neatkarīgi no zālē esošo klausītāju skaita un izpildījuma kvalitātes. Vienīgā konkurences pazīme šajā “kastā” ir savstarpējā cīņa par dotētās naudas pārdali.

Maz apmeklēti koncerti degradē pasākumus kā Notikumus! Koncerti cilvēku iztēlē pārstāj būt vērtība. Koncerta apmeklējumam ir jābūt Notikumam! Vēstij, kas ar mūzikas skaņu vibrācijām tiek sūtīta zālē koncerta laikā, ir jāaizrauj un jāuzrunā klausītājs zemapziņas līmenī! Ja tā nenotiek, potenciālais nākotnes koncertu apmeklētājs tiek zaudēts. Ja cilvēki kādu koncertu nevēlas apmeklēt, jo programmā piedāvātie skaņdarbi vai izpildītājmākslinieks neliekas saistošs, koncerts ir jāatceļ un nauda par iegādātajām ieejas biļetēm ir jāatdod atpakaļ biļešu pircējiem. Koncerti nav jārīko tādēļ, lai atskaitēs lepotos ar lielu sarīkoto koncertu skaitu. Pasākumu lietderības rādītājs ir cilvēku skaits, kuri koncertus apmeklējuši, kuriem koncerts ir bijis vajadzīgs, kuri no tā guvuši baudu. Privātie rīkotāji pasākumus parasti atceļ, ja nav tikusi pārdota vismaz puse no biļetēm.

Mākslinieka honorāram jābūt pakārtotam nopirkto biļešu ieņēmumam. Tikai konkurence starp izpildītājiem spēj nodrošināt izcilību rašanos un sekojoši augstu izpildījuma kvalitāti.

RISINĀJUMS

Būtu nepieciešams kardināli, par 180 grādiem, mainīt valsts dotāciju politikas mērķi, pārejot no Piedāvājuma uz Pieprasījuma dotēšanu.

Dotēt vajadzētu tādas sabiedrības grupas, kas objektīvu iemeslu dēļ nespēj samaksāt pilnu tirgus cenu par koncertu un izrāžu biļetēm, piemēram, pensionārus, skolēnus, studentus, invalīdus, bezdarbniekus u.c. 

Dotāciju vērtība var būt dažāda, no atlaides ieejas biļetei 10 % apjomā, līdz pat 90% no biļetes pilnas cenas, atbilstoši katras dotējamās grupas vajadzībām un dotācijas mērķiem.

Rīkotājam biļetes atlaides kompensāciju vajadzētu atgūt tikai tad, kad dotācijas mērķauditorijas subjekts biļeti ar atlaidi jau ir nopircis, tātad “nobalsojis" par pasākumu, izvēloties apmeklēt konkrēto koncertu.

Šāda sistēma pārtrauktu tirgus deformāciju un celtu pasākumu sarīkošanas kvalitāti. Tirgū panākumus gūtu tie rīkotāji, kuri regulāri spētu piedāvāt auditorijai koncertus un izrādes, ko tā vēlas redzēt. Savukārt, ar biļešu cenas kompensēšanas politiku valsts un pašvaldības varētu efektīvi ietekmēt to žanru un izrāžu veidu attīstību, ko demokrātiski ievēlētā vara un publiskā pārvalde kultūrpolitikas ietvaros ir paredzējusi.

Šāda kārtība ļautu efektīgāk izmantot valsts un pašvaldību dotācijās kultūrai paredzēto nodokļu maksātāju naudu. Tas mazinātu šī brīža lielo plaisu starp valsts kultūras pārvaldē praktizēto pārdales ekonomiku un tirgus ekonomiku privātajā sektorā.

Share this page