muzikants
Ak: Kā ir ar mūziku Latvijā?
H: Neskatoties uz dažu mūziķu un citu cilvēku žēlabām, viss attīstās. Tas redzams gan pēc apgrozījuma (izdoto albumu skaita) pieauguma un mūziķu aizvien labākas sapratnes par lietu kārtību. Muzikanti, it sevišķi jaunie, atšķirībā no “iekritiena” pirms 3-4 gadiem, visu pareizi domā. Pēc “…dzintara” (“Liepājas Dzintara” festivāla – R.S.) pie manis konsultēties bija atnākuši vairāku jaunu grupu cilvēki. Mums bija nopietna saruna. Un, teiksim, tie paši F[EI]K par mūziku jau runā profesionālā valodā. Mūsu cilvēki būs izgājuši “pārejas posmu” savā domāšanā
Ak: Vai mūziķi šodien var izdzīvot no sava darba?
H: Jāsaka… dažādi. Ja ‘tu’ esi muzikants, tas vēl nenozīmē, ka automātiski esi profesionālis. Kāds ir ‘augšā’, kāds ‘vidū’, katram no viņiem ir sava darbības programma. Kaut vai tas pats Ozols, viņam ir savs šovs, savs mūzikas formāts, un Latvijai viņš ir labs! Un tas arī ir savs bizness, kas gan nav liels, bet tomēr…
Ak: Un… vai varētu sākties tāds brīdis, kad atzinība ir tiešā sakarībā ar profesionalitāti?
H: Popularitāte ir sastāvdaļa visam darbam, nevis mērķis. Protams, gribās būt savā ciemā pamanītam. Bet tiem akcentiem jābūt sabalansētiem. To šausmīgi labi pateicis izcilais zinātnieks Alberts Einšteins: necenties iegūt panākumus, centies iegūt vērtību. Tas stāsts ir par virsvērtības iegūšanu. Otra sakāmvārds būtu: gudrību neiegūst skolojoties, bet gan visu mūžu cenšoties to iegūt. Vārdu sakot, tas ir process. Ja skolā iegūts kāds diploms, tas vēl nenozīmē, ka automātiski būsim ielikti kādā ‘plauktiņā’. Diploms ir tikai sertifikāts, ka esi izgājis cauri kādam kursam. “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”, arī tāds ir teiciens. Tas ir pamatā amerikāniskajai apmācību sistēmai, pretstatā vecajai eiropeiskai – kas balstījās uz informācijas uzkrāšanu. Informācija nav jāuzkrāj (galva nav nekāda ‘miskaste’), bet gan to jāprot atrast, apstrādāt, pielietot. Tagad ar tās atrašanu nav nekādas problēmas: Internets visiem pieejams.
Ak: Visi te runā, ka mūsu mūzikas tirgus ir šaurs!?
H: Nu, šaurs… Cik mēs šo tirgu paplašinām, tik liels tas būs. Mūzikas biznesam ir daudz un dažādi apakšvirzieni, tur ir visādas lietas. Nav mums nekāda ‘Latvijas mūzikas industrija’. Šī industrija ir pasaules mērogā. Mums tas jautājums ir par iekļaušanos tur. Latvijai ir izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, pa vidu pārējām Baltijas valstīm. Līdz ar to piecu lielāko pasaules mūzikas kompāniju (distribūcijas – R.S.) pārstāvniecības ir Rīgā. Un tādēļ tieši Latvijas mūzikā lietas notiek ātrāk nekā kaimiņos. Ārzemniekus interesē Baltijas tirgus un ne tikai… Teiksim, “EMI” pārdod savus produktus Baltijā un daļu no iegūtās naudas reinvestē jaunu muzikantu meklēšanā, attīstībā, “promotion” (reklamēšanas – R.S.) lietās.
Ak: Vai Latvijas mūziķiem iespējams izsisties arī uz ārzemēm??
H: Piemēri, PRĀTA VĒTRA! Vēl labāk: ir divi puiši, viens no Jelgavas, otrs liepājnieks, kopā – BTH. Te pamatā ir iepriekšminētā sapratne par lietu kārtību mūzikā. Ar meldiņiem mums nekad nav bijis problēmas, vajadzīgs tikai tas “iepakojums”. Ja “tu” esi uz vietas populārs, “tavas’dziesmas atskaņo radio”, “tu” spēj koncertā savākt publiku, tad arī ārzemnieki par “tevi” interesēsies. Pie mums tā nezin kāpēc pieņemts: dibinām jaunu grupu, uz reizi liekam nosaukumu angliski. Un ceram, ka atnāks Lielais producents un noslēgs kontraktu par miljonu. Nekas tāds jau nebūs. Ja uz vietas nekas neesi, tad arī “tur” tu viņiem nebūsi interesants. PRĀTA VĒTRA ir uz pasaules lielās šovindustrijas piramīdas pirmā pakāpiena.
Ak: Un mūziķu profesionālisms…
H: Mūzikas industrijā profesionālisms ir pašsaprotama lieta. Arī “skaņai" ir jābūt pienācīgā līmenī visos aspektos. Tā ir tā mūsu Latvijas problēma: mums nav vērā ņemamas skolas vai mācību programmas, kur jaunos cilvēkus apmācītu modernās mūzikas pamatos, tostarp arī mūzikas menedžmentā. Ikvienam cilvēkam ir tiesības iegūt pamatizglītību sev interesējušos profesijā. Augstākā izglītība – jā, tā ir prece, kas jāpērk. Te ir darbs mūsu mūziķu biedrībām.
Ak: – Un… vai varētu sākties tāds brīdis, kad atzinība ir tiešā sakarībā ar profesionalitāti?
H: Popularitāte ir šī darba sastāvdaļa, nevis mērķis. Protams, gribas būt savā ciemā pamanītam.... bet, tiem akcentiem jābūt sabalansētiem.
Ak: Novēlējums jaunajiem mūziķiem…
H: Neatlaidīgi strādāt. Gudri strādāt. Ja ko dari, tad zini – kā un kāpēc to darīt. Nav vajadzīgs gudrot jaunus ‘velosipēdus’, labāk uzkonstruēt jaunu ‘mersedesu’.