muzikants
Liepāja no Rīgas skatupunkta
Edgars Lūsēns, Kurzemes vārds, 2003
Aivars Hermanis, Kultūras ministres padomnieks, Latvijas kultūras akadēmijas lektors, producents:
-Vērtējot salīdzinoši, viens no Liepājas zīmoliem – festivālu pilsēta ir pamatots un darbojas, kas, protams, kopumā ir veiksme. Taču īstenībā vienīgi Caines Beach Party reklāmas un publicitātes kampaņa bija atbilstoša apjomam, kāds nepieciešams, pretendējot būs pamanītiem Latvijā. Pēc pasākuma ārpus Liepājas atsauksmes ir labas, apmeklējums labs – tātad mērķis sasniegts, un šogad tas bija lielākais un apmeklētākais festivāls Latvijā. Arī Karostas pasākumu publicitāte precīzi trāpa mērķauditorijā, kas gan ir neliela un savā ziņā alternatīvi – elitāra. Varbūt tāpēc man nav gadījies satikt nevienu no pazīstamiem rīdziniekiem, kas šos pasākumus, izņemot cietuma šovu, būtu skatījis klātienē. Kā trešo pēc reklāmas apjoma un kvalitātes gribētu minēt Pianisma zvaigznes, kur kampaņa ir samērīga un mediji izvēlēti pareizi,
– Festivālu pilsētas lauri kaut joprojām esoši pamazām sāk tā kā apvīst, un diemžēl pēdējos gados tajā pašā Pianisma zvaigžņu festivālā iestājusies rutīna un tam neredz īstas attīstības tendences. Sarīkojumu rīkotājiem jāsaprot, ka uz Liepājas festivāliem cilvēki no Rīgas un citām Latvijas pilsētām brauks tikai tad, ja tie spēs piedāvāt kvalitatīvu un aktuālu profesionālās kvalitātes mūziku. Taču, lai cerētu uz ievērojamāku skaitu ārvalstu kultūrtūristu, nepieciešams, piedāvāt A klases māksliniekus ar pasaules vārdu. Kas par to maksās, – tas ir pamatjautājums.
Perspektīvas?
Ja vaicā manu skatījumu uz izaugsmi tādā aspektā, lai Liepāja kā festivālu pilsēta būtu pamanīta Latvijā, tad, manuprāt, sezonas laikā vajadzētu koncentrēties ne vairāk kā uz trim lieliem festivāliem. Ja sarindojam tos sezonālā norises secībā, tad pirmais būtu Pianisma zvaigznes, kuru mērķauditorija ir Rīgas intelektuāļi. Otrais – Beach Party kā lokalizēts jauniešu tusiņš uz mūzikas bāzes. Trešais – Liepājas dzintars kā formatizēts profesionālās mūzikas festivāls ar pozicionējumu uz tuvējo kaimiņvalstu un Skandināvijas kultūrtūristiem, kas starptautiski reklamējams ar zīmolu Liepaja Amber – Sovjet Woodstock. Pirmais un vecākais rokfestivāls Austrumeiropā joprojām notiek. Sarīkojuma mārketings balstāms uz dzintara un Vudstokas paralēli, un tam vajadzētu būt ilgtermiņa kultūrtūrismu veicinoša mārketinga projektam. Piemērs, ka tāds var notikt nav tālu jāmeklē – tepat netālajā Somijā pilsētā, kas mazāka par Liepāju notiek Pori Jazz – lielākais džeza un ritmiskās mūzikas festivāls Skandināvijā un trešais lielākais Eiropas Savienībā ar budžetu 15 miljoni eiro, kas ir izteikt spilgts publiskās – privātās kop sadarbības paraugs. Bez kādiem 500 000 sākuma budžeta līdzvērtīgs projekts nav paceļams, tomēr arī tādam, Liepājas dzintaram, kāds tas bijis pēdējos gadus, nav nākotnes. Šķiet, ka Liepāja ir palikusi par tādu kā Liepājas dzintara zīmola ķīlnieci, nespējot tajā ielikt mūsdienīgu saturu. Tad jau labāk mirt ar godu, lai vismaz paliek skaistas atmiņas. Naudas vienmēr būs par maz, tomēr tas ir politiskās filozofijas un kultūrpolitikas jautājums, vai primārais ir koncertzāle vai tomēr tas, kas notiek tur iekšā.