muzikants
Dace Judina, Rīgas Balss
“Eirovīzija pamazām sāk ieņemt to vietu, kas tai pienākas, - viens no pasākumiem daudzu citu vidū. Līdz šim mēs to esam nepamatoti glorificējuši – o, Eirovīzija, šausmīgi svarīgs notikums! Patiesībā – normāls tautu draudzības festivāls, kas notiek katrreiz citā valstī un kurā mūzikai ir pakārtota nozīme – tas nav profesionāls mākslas produkts, bet saturīga brīvā laika pavadīšana,” uzskata mūziķis, producents un mūzikas menedžmenta pasniedzējs Aivars Hermanis.
Vai tas ir normāli, ka Eirovīzijas dziesmu konkursā līdzās Talantu fabriku dalībniekiem piedalās rokmūziķi un ilggadējas popzvaigznes, dažas pat ar desmitiem gadu ilgu konkursu vēsturi?
Profesionāla mūziķa nodarbošanās - radīt mūziku – preci, ko kāds pērk. (Profesija - pamata iztikas līdzekļu ieguves avots) Kā tas notiek, mēs varam redzēt mūzikas veikalos, kur šis produkts tiek pārdots konservētā veidā CD un kasetēs, kustīgā - DVD, vai arī koncertos un lielās izrādēs, kuru biļetes vidējā cena ir ~100 eiro. Tiesa, šāda līmeņa mūziķi pie mums tikpat kā neiebrauc, mums tiek "otrais ešelons", bet arī šādu mākslinieku uzstāšanās lielajos klubos un koncertos maksā 30 - 40 eiro. Kāda ir mūsu pirktspēja, paši labi zinām. Taču problēma jau nav cenā. Piemēram, Fabrikā tiek solīts jauniešus padarīt par profesionāliem mūziķiem, bet - kādi profesionāļi? Latvijā par profesionāliem popstāriem runāt vispār nav iespējams, jo profesija - tā ir pamatnodarbošanās. Ja cilvēks muzicējot spēj nodrošināt savu dzīvi vismaz vidusslāņa līmenī, ok, viņš ir profesionāls mūziķis, ja ne - tad viņš vienīgi saturīgi pavada savu no pamatdarba brīvo laiku, un cer ka varbūt kādreiz kļūs par ko vairāk. Eirovīzijas prece nav mūzika, bet gan kopības sajūta - re, kā mēs visi dziedam!, re, kādi mēs visi esam dažādi!, re kadi mēs visi esam draudzīgi! Tas ir viss kas, tikai ne mūzika kā pamatprodukts.
Vai un cik lielā mērā tu tici Eirovīzijas balsojumiem?
Katrā ziņā - motivāciju balsot par to vai citu dziesmu nerada šī produkta mākslinieciskā kvalitāte - tas nav kā, piemēram, rokfestivālā vai operā, kur dziesma aizrauj līdz skudriņām. Te ir cita motivācija - "no Austrumiem uz Rietumiem", "vācieši mums tuvi un radniecīgi", "skandināvi - tepat pāri jūrai". To pašu var novērot Dienvideiropas un Austrumeiropas balsojumos, šīs valstis Eirovīziju uzskata par iespēju nodrošināt publicitāti, kas neapšaubāmi rodas, neatkarīgi, vai tu esi pirmajā vai pēdējā vietā. Jo tu tur esi bijis, tu esi redzēts un pamanīts! Kas pēc tam notiek ar šo publicitāti, vai tā pārvērtīsies par preci? To realizēt spējuši vien nedaudzi – ABBA, Selīna Diona, varbūt vēl kāds.
ABBA jau iepriekš bija kvalitatīva prece - pati par sevi...
Jā, bet citi - no Eirovīzijas lielajā mūzikas industrijas apritē nav aizgājis gandrīz neviens.
Kas, tavuprāt, noteica mūsu dueta 17. vietu?
Nu, pēc tā, kā tas izskatījās televīzijā, - protams, uztraukums, atbildības sajūta par kādiem procentiem pazemināja sniegumu. Mūsējiem, kuri pamatā spēlē klubos un lokālos koncertos, nav pieredzes uzstāties divdesmit, trīsdesmit tūkstošu lielai auditorijai, apzinoties, ka televīzijā viņus vēro miljoni. Protams, tas bremzē, un viņi nejutās īsti savā ādā. Bet nu tā - profesionālas kvalitātes šim sniegumam īsti nebija, tas bija samērojams ar lielāko tiesu pārējo, tomēr salīdzinoši - bija arī labāki. Un tad, protams, kā jau tika minēts Delfos, - šova īsti nav, pelēcīgie tērpi... Protams. Mums Latvijā iedarbojās pavisam citi kodi - "liepājroks", "līvu mantinieki", "Fomina brālis", "dziesma-hīts". Tas Latvijā nostrādā papildus.
Vai nešķita dīvaini, ka Latvijas pusfināla balsojumā, konkurencē 1:10, pirmajā vietā, turklāt - ar krietnu atrāvienu, bija Salamanders & Meldra, bet finālā (1:3) rezultāti tā mainījās? Vai simpātijas var mainīties pārdesmit minūšu laikā, vai tomēr zināma ietekme bija arī aizkustinošajam stāstam par dziedāšanu ar "slimo balsi", kas nenoliedzami "nostrādāja". Ja ne tas, vai rezultāts būtu tāds pats?
Nezinu. To nevar izšķirt. Prognozēt var lietas, kam nav gadījuma raksturs. No otras puses - kam būtu interese vieniem palīdzēt, bet otrus gremdēt? Varētu saprast, ja Lattelekom kādam sēdētu draugs vai radinieks, bet principā...
Kuluāros runā par zināmu producentu kompāniju ietekmes svirām...
(Pauze.) Viņiem, kopumā ņemot, par to nekādas lielās intereses nevarētu būt - arī tam pašam "Mikrofonam", vissvarīgāk ir labi pārdot ārzemju mākslinieku CD, lai no šo ienākumu daļas varētu finansēt vietējos māksliniekus, kuru CD tirāžas principā peļņu nenes, pārsvarā zaudējumus. Cik zinu, arī mūsu top grupas "Prāta Vētra" ieņēmumi attiecībā pret ieguldījumiem vēl nav „virs nullēm”.
Vai mūsu apstākļos tie vispār varētu būt “virs nullēm”?
Varētu, ja pirātisms nebūtu ap 80%. Padomju laikā tirāžās Latvijā vien bija 20 000 - 30 000 eksemplāru, nemaz nerunājot par R. Paula platēm vai Rozenštrauhu - tās sasniedza pat 100 000 eksemplāru lielu skaitu.
Plates nevarēja tik viegli nokopēt, kā magnetofona lentes, kasetes vai kompaktdiskus.
Arī tas. Bet pamēģini tolaik uztaisīt un pārdot tirgū viltotu preci - momentā milicija bija klāt!
Nu, labi - ja reiz Eirovīzijas mūzikas produkts nav no “pirmā ešelona”, tad kāpēc vēl ilgi pēc tam valda tādas kaislības, bet interneta portāli burtiski vārās no komentāru pārpilnības?
Tāpēc, ka cilvēkiem tas liekas nenormāli svarīgi. Gan piedaloties, gan komentējot, mēs kompensējam savu mazvērtības sajūtu – redz, mēs arī , tātad tas ir svarīgi! Ažiotāža ap šo lietu ir pietiekami liela, un arī mums tam ir jāiziet cauri, līdz būs kā ar skaistumkonkursiem – tie tagad atraduši savu nišu, kļuvuši vieni no daudziem pasākumiem. Jā, protams, troksnis ap Eirovīziju tiek mākslīgi uzpumpēts ar mediju palīdzību. EBU ir Eiropas sabiedrisko televīziju apvienība, un tā šādi apliecina savu nozīmīgumu.
Vai Latvijā vajadzētu saglabāt tautas balsojumu, vai deleģēt vērtēšanu neatkarīgai žūrijai?
Tikai tās atrakcijas - balsošanas, iespējas piedalīties - dēļ šis konkurss ir tik populārs, atņemiet iespēju balsot, un tauta tā vietā skatīsies ziepju operas. Turklāt - no kā tad šī žūrija būs neatkarīga, kurš šiem neatkarīgajiem ekspertiem ticēs? Vai tad mums vēl vispār ir kādas autoritātes? Vienalga, ko tur ieliktu, kaut vai pašu Paulu, vienmēr atradīsies kādi “aplicēji”, kas bļaus – nu, ko tas vecis tur muld! Ja tauta iebalso Fominu un Kleinu, tad mūs Eirovīzijā pārstāv Fomins un Kleins, un mēs visi kopā pie tā „esam vainīgi“. Arī tas, ka paši pēc tam kliedz un bļauj, ir tikai normāli – ja kāds ir “par” un kāds “pret”, viss kārtībā. Sliktāk, ja visiem būtu vienalga.
Mūsu šodienas (sub) kultūras sastāvdaļas ir arī fabrikas, realitātes šovi un interaktīvās spēles, kas pilnīgi nemanot piespiež skatītāju balsojumos šķirties no 20-35 santīmiem – vienreiz, otrreiz, septīto reiz, līdz, saņemot telefona rēķinu, cilvēks apjauš – vieni vienīgi zaudējumi, ieguvuma – nekāda. Tad kur ir tas āķis, kas mums liek to darīt – tas pats “piedalīšanās faktors”?
Nu jā. Šāda veida produkti pie mums atnāk no attīstītākām sabiedrībām, kur tie jau ieņēmuši konkrētu vietu kopējā izklaides piedāvājumu paletē un veido konkrētu nišu. Manuprāt, mūsu problēma ir - profesionāls mākslas produkts un brīvā laika pavadīšanas produkts šajā piramīdā neieņem adekvātas vietas. Pārejot no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, jāpārkārto arī sava apziņa – nevar kā datorā ielikt jaunu Windows programmu, pārstartēt un viss kārtībā! Cilvēki no padomju laika to varbūt nesaprot, bet jauniešiem būtu pēdējais laiks apjaust. Tāpat padomju piedzīvojušie kultūras darbinieki deklarē “māksla – tas ir kaut kas tāāāds, bet bizness – fui!”, taču no ekonomiskā viedokļa māksla ir tāda pati prece, kā citas, protams, ar īpašām pazīmēm. Ne velti definēts – “kultūra ir cilvēces kopējā pieredze”. Ja mēs neko nedarīsim kopējā attīstībā, tad tur arī nonāksim – tie, kam būs vairāk prāta un zināšanu, mūs pamazām izspiedīs... visās jomās. Protams, homo sovieticus, kuriem tagad 40 - 70, īpaši nemainīsies – viņi dzīvo ar savu vērtību sistēmu, bet tie, kuriem šobrīd 20-30, kuriem pieejama visa iespējamā informācija... Lai gan – ja paraugāmies uz zemo vidusslāni un “zem”, tad šiem cilvēkiem nav gandrīz nekādu iespēju izglītoties – internets nav pieejams, avīzes nelasa, grāmatas nepērk – nav naudas. Laukos, mazpilsētās bezdarba līmenis ap 30%, slēptais bezdarbs vēl lielāks, lūk, aizbrauc turp Talantu fabrikas koncerts – skaļa mūzika, atrakcijas, action, un visi skrien un lepni saka – mēs bijām uz koncertu! Un ko pārmest – viņi jau nav nevienu īstu koncertu redzējuši! Aizbrauks simfoniskais orķestris– viņi neies, jo savā mūžā neko tādu nav ne redzējuši, ne dzirdējuši, varbūt skolā uz pusbeigta atskaņotāja un čerkstošām platēm spēlēta klasiskā mūzika, kas, bez šaubām, rada tikai negatīvu pieredzi un nesniedz nekādu baudu. Ir tik daudz veidu, kā pasniegt mūziku, bet mums vidusskolās dziedāšana vairs nav obligāta. Labi, lai nebūtu dziedāšana, lai būtu - mūzikas mācība! Lai māca un stāsta arī par pagājušā gadsimta mūziku, citādi liekas - mūzikas vēsture beigusies ar “Salomi”. Bet simt gados pasaulē notikušas milzīgas pārmaiņas - gan sabiedrībā, gan, tajā skaitā, mūzikā, kas ir normāla cilvēces izpausme. Kāpēc nevar mācīt arī mūsdienu mūziku, tās žanru rašanos, stāstīt, kā tā ietekmējusi sabiedrību, un otrādi? Kaut vai hipiju laika mūzika - tās taču bija revolucionāras pārmaiņas sabiedrībā plašā nozīmē, ne tikai mūzikā! Cilvēki to vienkārši nezina, un viņiem turpina mācīt tikai par akadēmisko mūziku, ignorējot faktu, ka pasaules mūzikas industrijā no kopējā mūzikas patēriņa 90% sastāda tieši populārā mūzika un tikai 10% akadēmiskā. Var jau pievērt acis uz šiem 90% un kā strauss iebāzt galvu smiltīs, bet - tāda ir realitāte, tāds ir tirgus. Apmācība, izpēte, dažādu sakarību izvērtējums – cik daudz sabiedrībai nepieciešams teātris, cik mūzika, cik muzeji un izstādes – tādu datu valstij nav.
Runājot par populārās mūzikas mācīšanu skolās, vai kāds šo jautājumu ir ierosinājis Izglītības vai Kultūras ministriju līmenī?
Kāds... (Smejas.) Šie “kādi”, kuri no it kā neesošās mūzikas industrijas tur apgrozās, esam Pauls, es un pēdējā laikā arī Elita Mīlgrāve, tas arī viss. Attieksme? Kad ar ministriju ierēdņiem sēdi kafejnīcā un runājies aci pret aci, visi visu labi saprot, bet, tikko sanāk visi kopā, tā iedarbojas korporatīvās solidaritātes princips, un nekas nemainās.
Bet vai mums vispār ir skolotāji, pasniedzēji, kuri spētu adekvāti mācīt, piemēram, šo pašu populāro mūziku? Tie pedagogi, kuri mācīja mūs, uz popmūziķiem raudzījās kā uz valsts un šķiras ienaidniekiem...
Mūsu sabiedrība ir baismīgi konservatīva, mēs faktiski vēl arvien dzīvojam padomju ideoloģijas seku valgos. Inerce ir baigi liela. Es to jūtu pēc saviem maģistratūras studentiem – tie, kuri nāk no humanitārām – mūzikas, mākslas, valodu - augstskolām ar bakalaura izglītību, lielākoties vāji prot skaitīt – nē, ne jau reizrēķina līmenī, bet plašāk – viņiem nav ne jausmas, kādā valstī viņi dzīvo, viņi nezina, kas ir publisks, kas privāts, no kurienes rodas nauda. Ko lai viņiem stāstu par uzņēmējdarbību, šovbiznesu vai producēšanu, ja tam apakšā nav ābeces līmeņa pamata zinību? Ar tādu zināšanu bāzi viņi nebūs spējīgi konkurēt privātajā biznesā, un aizies – kurp? – uz publisko pārvaldi, pamazām nomainot vecos, padomju laika nomenklatūras klerkus. Tikai ar to starpību, ka “vecajiem” bija vismaz kaut kāda sistēma, kaut aplama, bet “jaunajiem” – gan putra, gan tukšums galvās. Un tad, lūk, šāds jaunais speciālists pieņem lēmumus par kultūras projektiem, piemēram, par Dziesmu svētkiem, balstoties nevis uz zināšanām, bet uz izjūtu un vadoties no korporatīvām attiecībām. Un tamlīdzīga domāšana vēl arvien darbojas visos līmeņos. Kultūras ministrija no laika gala ieņem savu, patiesās, īstās kultūras nišu, ko tagad vēl papildina Nacionālās kultūras saglabāšana, bet attiecībā uz visu pārējo – mūzikā un citās jomās, nekas pārāk daudz jau nav mainījies.
Respektīvi – mūzikas industrijas problēmas ir tikai un vienīgi pašu mūziķu privāta lieta, izklaides bizness? Jau pirms pāris gadiem Ainars Mielavs protestēja pret valsts ne-atbalstu populārajai mūzikai...
Es teiktu – tā nav tikai privāta lieta, jo ikkatra privāta lieta, veido to kopumu, kas rezumējas publiskajā sadaļā. Tas skar valsti un ir arī valsts lieta. Katrs privātais kas rada, kaut ko, ko var pārdot, maksā valstij nodokļus, no kuriem savukārt tiek uzturēti ierēdņi un rīkoti visādi pasākumi, tajā skaitā – arī Dziesmu svētki. Acīmredzot vispirms jādefinē, kas ir kultūra, - tā ir tradīciju un paņēmienu kopums. Turklāt jēdziens “kultūra”pamatā nozīmē – no šī laika un uz atpakaļ, nevis, kā padomju laikos – plānosim kultūru uz priekšu. Tas ir komandekonomikas laiku izdomājums. Kultūru nevar plānot, kultūra – šī vārda patiesajā izpratnē – notiek, tad kad notiek. Mēs varam mēģināt uz to skatīties vēsturiski, pētīt un analizēt, paturot prātā to, ka pasaule mainās aizvien straujāk. -
Tuvojas vasara, atkal kļūs aktuāli lieli koncerti un masu pasākumi. Vai tas piedāvājums, ko mēs saņemam, ir adekvāts cenām, kādas maksājam?
Tirgu regulē divi faktori – piedāvājums un pieprasījums. Ja tirgus netiek mākslīgi deformēts, tad cenas viduspunkts līdzsvarojas pats. Paraugieties uz krievvalodīgo auditoriju – Rīgas centrālajā koncertu vietā, Kongresu namā, vidēji gadā notiek 55-56 pasākumi krievu valodā – izrādes, koncerti, humoristu šovi, balets; un tikai 4-5 latviešu. Krievvalodīgo kultūru valsts nefinansē !!! Tajā pašā laikā krievu teātru viesizrādēs Dailes teātrī puse publikas ir latvieši. Un nav problēmu ne ar biļešu cenām, ne apmeklētību. Bet tie pasākumi, kas tiek finansēti no valsts naudas un kur tirgus nav pamata regulators un nevienam konkrēti nav bailes pazaudēt savu naudu, nu, tur viss ir kā parasti – zāle pustukša, cilvēku nav. Reklāmās var stāstīt, ko grib, - ja cilvēks ar sirdi jūt “ir manta, būs pārdzīvojums!”, viņš ies un maksās – balsos par šo mākslas produktu, atdarot savu personīgo maciņu.
Citāts:
“Kultūras jēdziens visplašākajā nozīmē ir visu to raksturīgo, garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālai grupai.”
(No UNESSCO Mehiko 1982. gada Pasaules kultūras deklarācijas)