INTERVIJA ŽURNĀLAM "IEVAS VESELĪBA"
Daiga Mazvērsīte, Latvijas radio 2
Pirmdienās ar tukšu vēderu. Mūziķis Aivars Hermanis.
Jau pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā paklīda baumas, ka ģitārists un komponists Aivars Hermanis ir pavisam citādāks nekā vairums ļaužu. Sēžot joga pozā, stāvot uz galvas un, ak, šausmas, pat badojoties! Tagad, kad jau krietns pulciņš līdzpilsoņu pievērsušies svaigēšanai un ezotērikai, Aivara uzskati nešķiet pārsteidzoši. Tomēr uz rokmūziķu fona, kam neveselīgs dzīvesveids ir norma, Hermanis ļoti izceļas!
Krogā ar pilnu komplektu
Liepājā, lai varētu mācīties mūzikas vidusskolā dienā, strādāt varēju tikai pa vakariem. Un tā no septiņpadsmit gadiem sāku spēlēt krogos. Nav grūti iedomāties, kas tur notika: dūmi, uz nakti kārtīga ēšana, alkohols. Dzēra jau visu ko, sākot ar vinčikiem un aliem, un, protams, arī es pagaršoju. Tolaik dzeršanas apjomi no mūsdienu skata punkta bija neiedomājami: ciemos ejot, līdzi tika ņemts puslitrs šņabja un parasti vēlāk gāja vēl pēc nākamā. Tā bija norma, un šie neskaitījās nekādi alkoholiķi.
Restorāna orķestrī biju jaunākais no visiem un izgāju visu krogus muzikanta hierarhiju, kamēr mani vienaudži vakaros atpūtās, apmeklējot deju vakarus. Protams, pilnīgs svaiga gaisa un kustību trūkums, es gan pats nepīpēju, ja nu vien kompānijas pēc reizēm pavilku līdzi. Rezultātā nekāda spožā veselība man nebija, turklāt atklājās iedzimta sirdskaite.
Kad atnāca pavēste no kara komisariāta, tika veikta pārbaude, kur konstatēja, ka kaut kas ar sirdi nav kārtībā. Es jau to jutu, jo noguru stipri ātrāk par pārējiem, nevarēju paskriet lielākus gabalus. Fiziski nekas nesāpēja, ja nu vien pēc garajām stundām krogā likās, ka sirds apvidū tā kā velk un spiež – gandrīz vai pirms infarkta stāvoklis. Bet tā nejutos katru dienu, un jaunībā jau vienmēr liekas, ka viss taču būs labi. Ārsti man nekādas sevišķās zāles neizrakstīja, tikai kaut kādas tabletītes, ko norīt krīzes gadījumā, kamēr zvana ātrajai palīdzībai.
Dzīvoju mājā bez ērtībām, ziemā pūš pa visiem pakšiem. Uz otro stāvu visi ūdeņi jāuznes un jānones. Pumpis uz ielas stūra. Šādos apstākļos dabūju plaušās apēnojumu un norīkojumu uz Tuberkulozes dispanseru. Mani ielika slimnīcā uz pusgadu. Palātu numerācija bija no desmitās līdz pirmajai, un tie, kas gulēja otrajā, jau skaitījās norakstīti. Es gulēju desmitajā, tuberkulozes man vēl nebija, tikai šis apēnojums. Bet nevarēju nestrādāt – biju tikko apprecējies, piedzimusi meita.
Un tā vakaros, paķēru uzvalciņu, kas glabājās aiz gultas gala, un gāju spēlēt restorāna orķestrī pāri ielai. Dispansera ārstiem es neko neteicu, vien māsiņām nesu liķierīšus. Bet tolaik tuberkulozes profilaksei bija jāēd kaļķa tabletes un virsū jādzer vārīts piens, ko es, protams, nedzēru. Rezultātā dabūju kuņģa čūlu piedevām, tātad – pilns komplekts. Ar galvu gan it kā viss bija kārtībā, taču katrs muzikants jau ir drusku ķerts!
Šādā stilā es kūlos pa Liepāju, spēlēju, mācījos, kur arī slodze nebija mazā. Stundas kā sākās astoņos no rīta, tā turpinājās līdz trim, četriem pēcpusdienā. Septiņos jāiet uz krogu, astoņos jāsāk spēlēt, un tā līdz vieniem naktī. Divos mājās, tad no rīta atkal astoņos sākas skola. Visvisādi es tur līferēju, galvenais, specialitātē atzīmes bija ļoti labas. Skolotāji, protams, zināja kur es strādāju, bet pacieta. Paldies Dievam un direktoram Valdim Vikmanim, Liepājas mūzikas un mūziķu patriotam, ka viņš mūs, audzēkņus, ļoti atbalstīja. Citādi jau nekāda Liepājas roka nebūtu, izdzenātu mūs tāpat kā citu pilsētu mūzikas vidusskolās…
Savs skolotājs vajadzīgs katram!
Tā nu viss, kas varēja notikt, ar mani bija noticis. Strādāju Liepājas labākajā krogā, biju orķestra vadītājs un galīgi slims cilvēks: pirms tuberkulozes stāvoklis, kuņģa čūla, sirdskaite. Vizuāli gan neko sevišķu manīt nevarēja. Tad mani uz Ādažiem paaicināja komponists Ēriks Ceļdoms, liepājnieks, kas tur vadīja orķestri Suvenīrs. Viņiem bija vajadzīgs ģitārists un mākslinieciskais vadītājs, un man bija attiecīgs diploms. Ādažos sabiju pusotru gadu, tad nokļuvu Filharmonijā, kur sākās nebeidzamie ceļojumi. Mums bija jāspēlē kādus 20-30 koncertus mēnesī, jābraukā pa visu Padomju Savienību. Kad bija jāuzstājas Latvijas kultūras dienās, piemēram, Vidusāzijas republikās, tur banketos galdā tika celti visvisādi brīnumi, piemēram, aitas galva ar acīm, kas skaitījās lielākais gardums. Protams, turpinājās dzeršana, kā jau padomju laikos. Lai tiktu ar Ulda Stabulnieka ansambli koncertēt padomju armijas daļās Austrumvācijā, mums vispirms bija obligāti desmit dienas jāizbrauc pa armijas daļām Tālajos Ziemeļos. Devāmies spēlēt pie Ziemeļu kara flotes vienībām Murmanskā un Arhangeļskā. Katrs koncerts beidzās pie klātiem galdiem, un virsnieki, kuri tur dzīvoja, savā noslēgtībā, bija laimīgi sastapt civilizētus cilvēkus no lielās zemes. Protams, galdā tika likts spirts, un tā tālāk… Neteikšu, ka man nepatika tā lieta, spirts čūlai nekaitēja atšķirībā no cigaretēm. Kad jutu sāpes, ik pa brīdim iedzēru sodu un almagel. Tad pēc Zigmara Liepiņa uzaicinājuma nokļuvu Modo, un tā sastāvā spēlēja basģitārists Jevgeņijs Ščapovs. Labi zināms muzikants, kurš arī pīpēja un dzēra, svēra 120 kilogramus. Taču viņš bija sācis jaunu, skaistu dzīvi, interesējās par jogu, badojās. No 120 kg bija nokrities līdz 80, kļuvis slaids un interesants, savā jaunajā tēlā patika meitenēm. Bet es vēl pa vidu biju dabūjis dzelteno kaiti…
Infekcijas slimnīcā mani caur pazīšanos iekārtoja atsevišķā palātā, kas īstenībā bija domāta mirējiem. Dzeltenajai kaitei jau nekādu sliktu sajūtu nav, acis dzeltenas, drusku slikta dūša, sākumā it kā nevar ieēst, bet staigāt var, un arī slimnīcā man bija tikai jādzer ūdens un jārij ripas.
Izlaida jau pēc trim nedēļām, jo ar ansambli devāmies tūrē, taču aknu iekaisums bija diezgan liels. Un nemazinās, turklāt visu laiku slikta dūša, neko īsti nevar ieēst – diez kas nav. Tad Ščapovs man saka: „Beidz rīt to ķīmiju, vajag badoties un nodarboties ar jogu un fiziskiem vingrinājumiem!” Kas man cits atlika, turklāt Žeņa bija dzīvs piemērs. Labi zināju, kāds viņš bija agrāk un kāds ir rezultāts.
Ščapovs man iedeva visādas samizdata grāmatiņas, kā jau tajos laikos, par visām šīm tēmām. Viņa virsvadībā es sāku savu attīrīšanās ceļu. Vēl mūsu kompānijai pievienojās arī Kaspars Dimiters – 135 kilogramu smags iemetējs, katru dienu vieglā reibumā, kas arī ļoti aizrāvās ar badošanās speciālista Pola Brega idejām.
Ēst vai neēst – tāds ir jautājums!
Neēšana vai bads tolaik likās sliktākais, kas ar padomju cilvēku var notikt. Veikali jau tā bija tukši. Pēc Brega sistēmas badošanās laikā nedrīkst ēst neko, tikai dzert ūdeni. Pirmais neēšanas etaps ir 24 stundas, protams, jāvadās arī no sajūtām, kamēr pierod. Tad vēl 24 stundas, nākamais ir trīs dienu cikls, tad septiņas dienas. Maksimālais ir 14 dienu cikls, tādu drīkst atļauties tikai reizi gadā, vairāk nē.
Protams, sākumā bija interesanti un uztraucoši reizē – vēl nezini, kas no tā iznāks un kā būs, jo sajūtas neēdot ir pavisam citādākas. Visi iet brokastīs, bet tu nē. Skaidrs, ka ir izsalkums, kuņģa sula izdalās, kā pierasts. Bet var izturēt, tikai jādzer ūdeni. Tolaik pirkām minerālūdeni bez gāzes, ja bija ar gāzi, to ielēja glāzē un sakūla, lai gāze iziet. Bet koncertceļojumu laikā viesnīcās galvenokārt nācās dzert vārītu ūdeni, no trumuļa.
Trīs dienu badošanās ciklā lūzuma brīdis ir otrās dienas rīts. Pēc tam kļūst arvien vieglāk, pašsajūta labāka. Ja turpina, tad pēc septiņām dienām parādās pilnīgi jaunas smaržas, visa „bilde” kļūst asāka, redze labāka. Nemaz negribas atsākt ēšanu. Un šādā veidā tu pārliecinies, ka viss, kas rakstīts grāmatās, tā arī darbojas. Organisms attīrās, un jau pēc pirmā septiņu dienu cikla mana kuņģa čūla sadzija, jo neveidojās kuņģa sula un nebija kairinājuma. Tas pats pēc septiņām dienām notika ar aknām – kad neēdu, ne vairs kas spieda, ne vairs kas bija palielināts. Tā kā organisms vairs nebija noslogots ar gremošanas darbībām, arī sirdij bija vieglāk tikt galā ar slodzi.
Ja pirms tam vēl šaubījos, tad šis pirmais septiņu dienu cikls mani pilnībā pārliecināja, kas tas ir un kā tas darbojas. Protams, komplektā Ščapovs man pamazām ierādīja savus vingrojumus, atkal iedeva attiecīgas grāmatiņas ar paraugiem. Tur bija gan joga, gan spēka un stiepšanās vingrojumi, lai uzturētu ķermeni, muskuļus labā stāvoklī.
Atmetu dzeršanu, turklāt organisms, apēdot savas rezerves, tika galā ar tauku slānīšiem. Sāku vakaros regulāri iet straujā solī, pēc tam jau skriet. Iepriekš varēju labi jau 300 metrus noskriet, un tad jau mēle līdz zemei… Centos neizlaist ne dienu, arī pilsētās, kur mums bija koncerti, atradu laiku izkustēties. Tā arī bija – visi sēž krogā, mēs skrienam.
Protams, pārējie mūs uzskatīja par dīvaiņiem, bet noskatījās labvēlīgi. Saprotu, ka daudzi gribētu labāk justies, bet ar to gribasspēku tā ir, kā ir. Nevienu īpaši neesmu aģitējis pievērsties veselīgam dzīvesveidam, taču, ja kāds ir prasījis padomu, esmu palīdzējis. Tieši vairākiem ar kuņģa čūlu. Nekāda lielā gudrība jau tur nav vajadzīga. Iedevu palasīt Brega grāmatu par pareizu badošanos, un viņi tiešām atbrīvojās no čūlas.
Ar laiku parādījās arvien vairāk literatūras par šīm tēmām, sākumā lielākoties lasīju krieviski, tad jau sāku saprast angļu mēli. Tagad, kad ir internets, informācija ir bezgalīga, es interesējos ne tikai par badošanos, bet arī ezotēriku, garīgo jautājumu sfēru. Visu jau nosaka mūsu datoriņš, ja galvā ir problēmas, konflikti, nav iekšējas stabilitātes, tad arī lietas īsti nevedas.
Pārmaiņu nepieciešamību izjutu arī saistībā ar mūziku. Regulārais alkohols bremzēja manu ģitārspēles attīstību. Pēc kārtīga festivāla nākošajā dienā tu kļūdies, ķeras pirksti. Lai atgūtu formu, katru dienu jātrenējas vairāk. Mans mērķis bija spēlēt virtuozu, tehniski sarežģītu mūziku, bet tad sajutu, ka it kā ieslēgušās bremzes, varu spēlēt stundām ilgi, bet nav progresa. Iemesls, protams, bija meklējams dzīvesveidā, arī ēšanas paradumos – ēst sāļu, treknu, tāpēc bija svarīgi pāriet uz iespējami veģetāru uzturu, taču ne gluži zaļēšanu.
Katru vakaru – uz trasi
Pirmais badošanās un veselīga dzīvesveida cikls man turpinājās apmēram piecarpus gadu, un tad „norāvos”. Tad jau spēlēju grupā Remix, un mēs sākām daudz ceļot ar koncertiem pa Krieviju, kur vienkārši nebija, ko ēst. Ārā ziema, vakarā ieej krogā: „Что есть?” „Водка и грибнoй салат!” Kaut kas jāēd bija, un nebija iespējams turēties pie pareiza uztura principiem.
Deviņdesmitajos, kad rīkoju festivālu Rock Summer, no stresa sāku pīpēt. Turklāt, ja Marlboro ir sponsors un biroja plauktā stāv kastes ar cigaretēm, grūti turēties pretim kārdinājumam. Nedēļām nevarēju labi izgulēties, pār manu galvu gāzās finanšu problēmas: iedzēru kafiju, iedzēru viskiju, uzpīpēju un palika drusku vieglāk. Vēlāk sāku pīpēt pīpi. Čūla, par laimi, neatgriezās. Veselība, ko saglābu pirmajā badošanās posmā, palika tai pašā līmenī. Skaidrs, ka vairs nedzēru tik daudz viskija un neēdu, kas pagadās, dzīvoju ļoti samērīgi salīdzinājumā ar laiku jaunībā, kad trīs, četras dienas nedēļā lietoju alkoholu. Palīdzēja arī tas, ka regulāri vingroju, kustējos, bet pirms sešiem gadiem atsāku jauno un skaisto dzīvi. Biju pieņēmies svarā kilogramus desmit un nolēmu, ka jāatsāk badošanās.
Ja pirmajā piegājienā nācās kaut kādā mērā piespiest sevi, tad šoreiz pierašana pie jaunā ritma bija vienkārša. Jau no bērnudienām smadzenēs ir ieprogrammēts - ēst, ēst, ēst, tad tagad man nebija šaubu, visu zināju, kas jādara, tikai vajadzēja mazliet saņemties un sākt darīt. Tagad sveru 86 kg, kas ir mazliet vairāk kā jaunībā, bet maksimums bija pie simta ar manu 185 cm augumu. Protams, grūti līdzi nēsāt lieku svaru, uznāk slinkums kaut ko darīt, mazinās darbaspējas.
Parastā darbdienā mostos astoņos, izlasu avīzi un tad vingroju 40 – 50 minūtes. Pa sešiem gadiem esmu iegājis tādā rutīnā, ka, ja gadās rīts, kad kaut kur jābūt agrāk un nav laika pavingrot, nejūtos labi. Nākošajā dienā tad vingroju ilgāk. Divas trešdaļas ir joga, tad klāt nāk spēka vingrojumi – esmu izstrādājis sev atbilstošu kompleksu, lai nodarbinātu visas organisma daļas. Jā, arī stāvu uz galvas…
Pēc tam izdzeru krūzīti baltas kafijas, sieva uztaisa putru vai ēdu maizītes un visādus dārzeņus. Tā ir mana pirmā ēdienreize, un otrā – vakarā, ap sešiem, septiņiem, kad atbraucu no darba Arēnā Rīga. Pa dienu dzeru tikai ūdeni, kādus pāris litrus.
Vakaros ātri nostaigāju savus trīsarpus līdz piecus kilometrus. Man nav nekāda speciāla Nike sporta tērpa, šī atribūtika man ir pilnīgi vienaldzīga, vien apaviem jābūt ērtiem un piemērotiem. Pārdaugavā, netālu no mājas, esmu atradis vairākas trases, pa kurām pārvietojos.
Bez stipras gribas neiztikt
Tagad badojos katru pirmdienu. Svētdienās paēdu savas pusdienvakariņas ap septiņiem, un nākošā ēdienreize man ir otrdienas rītā. Pirmajos gados izjūtu starpību starp pašsajūtu parastā dienā un dienā, kad neko neēdu. Tagad starpības gandrīz vairs nav – nav ne izteiktās viegluma sajūtas, ne noguruma. Arēnā, kur esmu pasākumu menedžeris, gadās darboties visu dienu. Koncerta dienā grupas pirmās kravas mašīna iebrauc septiņos rīta, pasākums beidzas trijos naktī, un es varu strādāt bez izsīkuma. Reizēm aizeju uz veikalu, nopērku ābolus un graužu, bet tagad nav problēmu ārpus mājas atrast veselīgu ēdienu.
Pēc badošanās svarīga ir pāreja atpakaļ pie normāla uztura. Jo garāks neēšanas posms, jo prātīgāk jārīkojas. Var gadīties apēst drusku par daudz apjoma ziņā nekā vajadzīgs, un sākumā grūti sevi nobremzēt, jo pēc badošanās turpinās šī lidojuma sajūta. Pirmo dienu drīkst dzert tikai svaigi spiestu sulu, tad soli pa solim, vērojot savu pašsajūtu. Arī padomju laikā bija vienkārši virtuves kombaini, šur tur bija nopērkamas svaigas sulas, protams, lielas izvēles nebija. Arī tagad labprāt dzeru sulas, bet mājās pašam reizēm slinkums, nu, ne jau spiest, bet pēc tam sulu spiedi jaukt ārā un mazgāt.
Lai kontrolētu ēšanas paradumus, vispirms jābūt priekšstatam, kas ir un kas nav labs, kā kurš produkts pārstrādājas. Arī tagad pieturos pie principa, ka pusei no ēdiena jābūt svaigiem dārzeņiem un augļiem. Ēdu viskautāko: burkānus, tomātus, gurķus, papriku, un lai produkti pēc iespējas būtu vietējas izcelsmes. Sieva sestdienās brauc uz tirgu un pērk pie konkrētiem pārdevējiem. Manā ēdienkartē ir arī redīsi, rutki, kāļi, jā, man tie garšo svaigi un bez majonēzes, kas man kādreiz ļoti garšoja, bet tagad no tās kategoriski izvairos. Ja gribas, var pielikt karoti olīveļļas.
Piena produktus tikpat kā nelietoju, izņemot kefīru, kas man garšo, un pienu, kas tiek pieliets pie brokastu kafijas. No olām neatsakos, ēdu tikai putnu gaļu, pāris reižu nedēļā – zivis. Sieva daļēji pārņēmusi manus veselīga uztura principus, bet es nevienu neaģitēju. Daudzi jau dzīvo tā, kā straume viņus nes, nevis cīnās ar sevi. Visticamāk, ka stipra griba man ir ne tikai dzīvesveida jautājumos. Jau kopš bērnības, ja kaut ko ieņēmu galvā, tad to arī panācu. Tāpēc arī visi manas dzīves lielie projekti ir notikuši, turklāt tās bija sistemātiskas darbības - soli pa solim. Ja apziņas un zemapziņas līmenī esmu ieprogrammējis šīs “lielās patiesības”, ko var lietot un ko nē, tas darbojas. Un man arī nekļūst slikti, redzot otram šķīvī asiņainu bifšteku. Kaut gan arī tie muzikanti kas izdzīvojuši līdz mūsdienām, arī lielākoties pārgājuši uz veselīgu dzīvesveidu.
Bet, kā saka, katram savs, piemēram, Raimonds Pauls nedara neko īpašu savas veselības vārdā, tikai spēlē klavieres. Daudz ko nosaka ģenētiskais mantojums no vecākiem un vecvecākiem. Manā dzimtā ar kaitēm ir bijis visvisādi, ilgdzīvotājs nav neviens, izņemot vecvecmammu no tēva puses, kas nodzīvoja līdz 96 gadiem. Personiski mani ļoti iedvesmo cilvēki, kas vēl pēc septiņdesmit gadiem ir ļoti pieklājīgā fiziskā un garīgā kondīcijā, iet un dara. Bet vairums ir nolaidīgi, tikai sēž un ēd, bet cer nomirt veseli. Šī domāšana mantota no padomjlaika, un tai līdzi nāk tagadējā zāļu industrija, kas rada ilūziju ka katrai slimībai ir sava ripa. Pensionāri saņem pensiju, uz aptieku prom, iztērē naudu visādām bezrecepšu zālēm un jēgas nekādas. Galvenais taču ir sistēma. Ir arī fitoterapija un homeopātija, kas ir ļoti efektīvas. Es dzeru Tereško tējas.Tās darbojas tieši tā, kā uz paciņām norādīts. Ziemā gadās saķert arī kādu bronhītu, tomēr antibiotikas neesmu lietojis vairāk nekā 40 gadu. Ir taču arī medus, propoliss, dažādas auksti spiestas eļļas. Ja sāp galva, kas man gadās ļoti reti, ir attiecīgi elpošanas vingrinājumi. Esmu daudz par šīm tēmām lasījis, arī konsultējies ar ārstiem. Šo to man ieteikusi Remix mūzikas menedžmenta bijušā kolēģa Alfrēda Madžuļa atraitne Irina, ārste un fitoterapijas speciāliste.
Baudu nemeklē ēšanā
Starp citu, man dzīves otrajā pusē nekad nav bijusi sajūta, ka tā gribas ēst, ka vai mirstu nost. Varu ēst un neēst, vienalga - kad, un allaž esmu iebildis pret principu, ka noteikti jāēd vienā un tai pašā laikā. Tas īstenībā ir slikti, ja tu pieradini organismu konkrētā laikā izstrādāt kuņģa sulu, kas sāk tevi skrubināt no iekšpuses, ja tu tobrīd netiec pie ēdiena. Tieši šādā veidā viegli dabūt gastrītu, kas beidzas ar kuņģa čūlu. Arī dzīvnieki ēd, kad viņiem ir dabiska vajadzība.
Man nav arī vaļasprieka staigāt par restorāniem un pagaršot jaunus, kaut vai veselīgus ēdienus, vai taisīt kaut ko pašam mājās. Es brīvajā laikā lasu grāmatas un spēlēju ģitāru. Varbūt es budisma un citu Austrumu reliģiju ietekmē vairs nemeklēju baudas. kā citi. Man nav vajadzīgs ēdiens kā mierinājums vai uzmundrinājums. Manā vecumā labākā dāvana ir rīts, kad atveru acis un ieraugu griestus virs galvas. Saulīte spīd un ir cerība nodzīvot šo dienu tā, lai veiksmīgi sagaidītu nākošo.
Turklāt piederu tiem laimīgajiem, kuriem darbs nav tikai ienākumu avots. Strādāju Arēnā Rīga, lasu lekcijas par mūzikas menedžmentu Latvijas augstskolās. Ir arī konsultāciju darbi, tikko pabeidzu pētījumu par koncertzāli Lielais Dzintars. Gadās, ka spēlēju koncertos. Reizēm apsēžos un ģitāras pavadībā top kāda dziesma. Ja ir pasūtījums un laba dzeja, melodiju rakstīšana man iet ātri. Tā bija ar Igo, kas man e-pastā atsūtīja dzejoli, un jau pēc stundas es viņam aizsūtīju dziesmas variantu. Ir bauda, kad dzimst mūzika…
Ceļot man vairs sevišķi nepatīk, jo muzikanta dzīves laikā esmu izceļojies „līdz kaklam”. Jā, man patīk būt kaut kur citur, bet netīk pati braukšana: burzma, trīs stundas lidmašīnā. Šovasar pat neaizbraucu uz Spāniju, kur man dzīvo meita un mazbērni. Pēdējos gados es tur regulāri atpūtos pludmalē. Taču tepat, Baltijas jūras krastā ir labi. Un, lai atrastu dzīves jēgu, nav nepieciešams braukt uz Tibetu un kāpt kalnā, vajag doties iekšā sevī.
Meditācijas un badošanās sniegtās izjūtas man dod daudz vairāk nekā instinktu apmierināšana. Bet to iespējams panākt tad, ja tavs „cietais disks”, proti, smadzenes ir sakārtotas un darbojas kā vienots kopums, nevis mētājas haosā, kad visu laiku šaubies par kaut ko un nespēj novest lietas līdz galam. Mūziķim pašlaik jābūt augsti organizētam, tikai tad var konkurēt šai tirgū. Jāspēj pašam tikt ar sevi galā, saplānot savu dzīvi un sasniegt savus mērķus. Un, stāvot pie kāda pāragri mūžībā aizgājuša kolēģa kapa, ir ļoti žēl, ka viņš nav spējis sev palīdzēt. Nav jautājis tiem, kuri ir to spējuši.
Mēdzu pierakstīt izteikumu un prātulas, ko esmu pieņēmis arī kā savas Lielās patiesības.
- Šodiena ir vakardienas sekas un rītdienas cēlonis. Buddha
- Tiem kas nevērīgi izturas pret patiesību mazas lietās, arī lielas lietās nevar uzticēties. Einšteins
- Gudrību neiegūst skolojoties, bet visu mūžu cenšoties to iegūt. Einšteins
- Necenties gūt panākumus, centies gūt vērtību. Einšteins
- Lai kompensētu prāta trūkumu, Dievs cilvēkiem ir devis entuziasmu. Angļu paruna
Share this page