PĀRDOMAS PAR RĪGAS SVĒTKU RĪKOŠANU

Rīgas Domes 2005. gada

augustā rīkoto Rīgas Svētku 

izvērtēšanas komisijas eksperta 

Aivara Hermaņa noslēguma secinājumi.

Problēmas ar sabiedrības kopējo līdzekļu izmantošanas lietderību publiskajā sektorā atkārtojas nepārtraukti. Lielāku sabiedriskās naudas summu tērēšanas gadījumi vienmēr pievērš mēdiju un, sekojoši, arī plašākas sabiedrības uzmanību. Sāpīgākās nozares parasti ir tās, kur publiskais sektors - valsts un pašvaldības, tiecas nodarboties ar saimniecisku darbību. Publiskā vara salīdzinot ar privāto sektoru vienmēr un visos laikos ir bijusi slikta saimniece, jo varai un pārvaldei ir citi mērķi un uzdevumi. Socioloģijas pamatlicējs, liberālisma teorētiķis Maks Vēbers savā hrestomātiskajā darbā „Politika kā profesija un aicinājums“ argumentēti pierāda, ka politika bizness vien ir, tikai slēptākā, komplicētākā un ilglaicīgā formā. Teorētiski varas (pārvaldes) uzdevums būtu taisnīgi pārdalīt (investēt) nodokļos ieņemto naudu kopējā labuma vairošanai, nevis nodarboties ar uzņēmējdarbībai līdzīgām aktivitātēm. Bet, varā jau arī cilvēki vien ir, katrs ar savām vājībām, problēmām un vēlmi savu vienīgo dzīvi nodzīvot iespējami labāk. Cilvēki ir dažādi, ar atšķirīgu izpratni par vērtībām. Tas pats Maslova piramīdā attēlotais princips jau vien darbojas, neatkarīgi no krēsliem un amatiem ko cilvēks uz laiku ieņem.

Daļa no kultūras sfēras – materiālā un nemateriālā tautas kultūras mantojuma saglabāšana un uzturēšana, saturīga brīvā laika pavadīšanas iespēju piedāvājums, eksperimentālās mākslinieciskās jaunrades veicināšana, kultūrizglītība vēl ilgi būs visas sabiedrības rūpes, ko sabiedrība var realizēt vienīgi ar demokrātiski ievēlētas varas pārvaldes institūciju starpniecību un kontrolēt ar pilsoniskai sabiedrībai pieejamiem instrumentiem (mediji, profesionāļi, autoritātes).

Kultūras pārvaldībā būtu svarīgi:

• nodalīt amatiermākslas aktivitātes (tā saucamo pašdarbību) no profesionālās mākslas, jo abām šīm nodarbēm ir atšķirīgas motivācijas, mērķi un uzdevumi. Būtu nepieciešams formulēt stingrus kritērijus un pazīmes katrai no šīm darbības sfērām, lai tās nejauktu savā starpā un neaizvietotu vienu ar otru;
• izstrādāt un definēt kultūrpolitikas nostādnes tuvākajiem 5-10 gadiem, kas būtu balstītas kopējā Valsts attīstības stratēģijā, kultūrpolitikas vadlīnijās (tiks pieņemtas šoruden) un Rīgas attīstības plāna (cerams ka tāds ir ?) nostādnēm;
• veikt regulāru informācijas un datu apkopošanu un to sekojošu analīzi;
• veikt esošo pašvaldības kultūras institūciju pilnu finanšu un personāla auditu;
• izstrādāt precīzi definētas, tirgzinībā un kultūrekonomikā pamatotas prioritātes, sasniedzamos mērķus ilgtermiņā un īstermiņā;
• apzināt plāna realizēšanai nepieciešamos cilvēkresursus, finansējumu un investīcijas;
• izvērtēt sagaidāmā rezultāta ekonomisko efektu;
• katrai pašvaldības pārziņā esošajai kultūras nozarei un lielajām pašvaldības kultūras institūcijām izstrādāt konkrētus attīstības plānus;
• izstrādāt un ieviest atskaišu un kontroles mehānismu balstītu e-pārvaldē;
• veikt mūsdienīgu nozares pārstrukturēšanu tirgus saimniecības izpratnē (veikt pēc būtības nevis formāli!);
• ieviest tirgus saimniecības pārvaldības metodes un konkurences priekšnosacījumus visur, kur vien tas ir iespējams. Bez konkurences nav attīstības! ;
• apzināt un novērst visas iespējamās situācijas, kas varētu radīt aizdomas par koruptīvu darbību iespējamību;
• regulāri informēt sabiedrību par visu pašvaldības kultūras dzīvē notiekošo, nodrošinot brīvu piekļuvi datu bāzēm ar sabiedrību interesējošu informāciju (tāmes, tenderi, konkursu nolikumi, auditi);
• pirkt gatavus profesionālās mākslas produktus, menedžmenta un tehniskos pakalpojumus, sludinot konkursus, rīkojot tenderus ar skaidri saprotamiem darba uzdevumiem un sagaidāmās kvalitātes kritērijiem;
• veikt decentralizāciju un ieviest tirgus un konkurences elementus saturīga brīvā laika nodrošināšanas piedāvājuma un tautas mākslas finansējuma sadalē;
• palielināt kultūras nozares administratīvo kapacitāti samazinot štatus, apvienojot amatus, piesaistot augsti kvalificētu darba spēku.

Būtībā viss augstāk minētais ir aicinājums mainīt neefektīvo komandekonomikā balstīto kultūras administrēšanu uz tirgus saimniecībā balstītu mūsdienīgu kultūrmenedžmentu. Visu šo pārmaiņu mērķis ir taupīt, jo ekonomika pirmkārt ir taupīšanas māksla. Naudas vienmēr ir un būs par maz balstot administrēšanu komandekonomikas metodē. Tirgus saimniecībā nauda ir vien radīto vērtību mērs un ekvivalents, nosacītās vērtības maiņas objekts saimnieciskās darbības veikšanai.

Dotāciju domāšana būtu jāmaina uz investīciju domāšanu. 

Problēmas, kas novērojamas analizējot Rīgas Svētkus, ir sekas daudzu gadu stagnācijai Rīgas kultūrpārvaldības sistēmā kopumā. Protams, arī valsts kultūras pārvaldes sistēmā vēl daudz kas būtu uzlabojams, bet Kultūras ministrija, vismaz pēdējos pāris gados, ir ko reālu paveikusi kultūrpolitikas definēšanā un pilna apņēmības risināt problēmas. Ir redzama kaut kāda virzība. Rīgas Domei šīs problēmas pirmkārt būtu jārisina politiskā līmenī. Tālākais ir vien kultūrmenedžmenta tehnikas jautājums.

Share this page